LIFE ART

padalīšos ar internetā atrastu eksperimentu... starpcitu, lasīju, ka tāda tipa eksperiments tika veikts ar telpaugiem kādā universitātē...

Iepazīstieties ar laimīgo ābolu (pa kreisi) un skumjo ābolu (pa labi).
Tās ir viena ābola divas puses.

20. maijā es katru no tām ieliku vienādos traukos.

Nākamās sešas nedēļas “laimīgais ābols” kopā ar mani dziedāja, dejoja, smējās un meditēja.
Es ar mīlestību ar viņu runāju un pateicos par viņa ābolaino varenību.

Tikpat ilgu laiku “skumjajam ābolam” es teicu kaudzi nejauku lietu.
Es viņu saucu par smirdošu, bezjēdzīgu augļa gabalu, vainoju viņu par ietekmi uz manu cukura līmeni un burtiski ņirgājos par viņu.
Es arī liku viņam klausīties Metallica un skatīties ziņas.

Es ļāvu eksperimentam turpināties tik ilgi, cik tas bija iespējams, līdz “skumjais ābols” sāka kļūt par veselības apdraudējumu.

Tas, ko redzat fotoattēlā, ir rezultāts.
Jūsu vārdi, emocijas un nodomi, visticamāk, ir daudz spēcīgāki, nekā jūs domājat.
Viss ir enerģija.

✍️ Lara Potgieter

P.S. Kurš grib pamēģināt atkārtot šo eksperimentu? Pēc tam salīdzināsim rezultātus 😏

Vienkāršs Voice Dialogue vingrinājums personīgajai izaugsmei

Kad strādājam ar personīgo izaugsmi, mēs bieži sastopamies ar saviem iekšējiem paterniem (trigeriem) un aklajām zonām – to, ko paši sevī neredzam, bet kas atkārtojas mūsu ikdienā. Voice Dialogue metode māca, ka ikvienā no mums dzīvo dažādas "iekšējās balsis" jeb subpersonības – dažas ir skaļas un labi zināmas, citas klusē, jo tās esam atstūmuši jeb “disowned selves”.

Viens no interesantiem veidiem, kā atklāt šos atstumtos aspektus, ir spēle "Atrodi atstumto Es". Tas ir vienkāršs, bet spēcīgs vingrinājums, ko vari izmēģināt pats vai kopā ar citiem.

Kā to darīt?
1. Pievērs uzmanību, kas tevi kaitina

Padomā par cilvēkiem, kas izraisa spēcīgu reakciju – dusmas, aizkaitinājumu, nepatiku vai pat nosodījumu. Tas var būt jebkurš: draugs, mamma, brālis, kaimiņš, politiķis vai kāda slavenība.

2. Pieraksti

Uzraksti šī cilvēka vārdu un konkrēti – kas tieši tevi kaitina? Vai tā ir viņa skaļā balss, egoisms, pasivitāte, vēsums, pārāk liela enerģija?

3. Meklē atkārtojumus

Uzdod sev jautājumu: "Vai ir vēl citi cilvēki, kas mani kaitina tieši šādā veidā?" Ja jā, tad vari viņus sagrupēt – piemēram, "pārāk dominējošie", "pārāk emocionālie", "vienmēr klusie".

4. Paskaties uz sarakstu

Vai redzi vienu galveno tipu vai vairākas grupas? Tā ir norāde uz taviem disowned selves – daļām, kuras tu esi atstūmis, bet kuras tik un tā spoguļojas citu uzvedībā.

5. Pajautā sev:

"Vai tas varētu būt atstumts mans aspekts?"
Voice Dialogue idejā katra īpašība, kas mūs provocē citos, norāda uz enerģiju, ko esam apspieduši sevī.

6. Reflektē

Padomā, ko šie "atstumtie Es" varētu tev iemācīt.

Ko es iegūtu, ja atļautu sev būt nedaudz skaļākam, drošākam, emocionālākam vai mierīgākam?

Vai šis aspekts, ja to integrētu, dotu vairāk līdzsvara manā dzīvē?

Kāpēc šis vingrinājums ir vērtīgs?

Tas palīdz saprast savus trigerus – kāpēc konkrēti cilvēki izraisa tik spēcīgas reakcijas.

Tas atklāj iekšējo daudzveidību – ka mēs paši esam gan tas, ko pieņemam, gan tas, ko noliedzam.

Tas dod iespēju integrēt jaunas kvalitātes – piemēram, ja mani kaitina pārlieku pašpārliecināti cilvēki, varbūt tas nozīmē, ka man pašam vajadzētu attīstīt lielāku pārliecību par sevi.

Atstumtās daļas ir kā spogulis – jo vairāk mēs redzam, kas mūsos ir atstāts malā, jo pilnīgāki un brīvāki kļūstam. Tā vietā, lai cīnītos ar kaitinošajiem cilvēkiem pasaulē, mēs atgūstam daļiņas no sevis, kas līdz šim bija paslēptas.

Atsvešināšanās, ko piedzīvo māte, kad atlaiž pieaugušu bērnu, ir daudzslāņains un bieži vien dziļš emocionāls process.
Tas nav pēkšņa saišu saraušana, bet gan pakāpen*ska mātes un bērna attiecību maiņa, bērnam kļūstot patstāvīgam.
Šeit ir pārskats par to, ko šī atsvešināšanās var ietvert:
Emocionālās izmaiņas;
Zaudējuma un sēru sajūta:
Lai gan tas ir dabisks dzīves posms, mātes var piedzīvot zaudējuma sajūtu, kas līdzinās sērām.
Tā var rasties no ikdienas mijiedarbības izmaiņām, apziņas, ka vairs neesi primārā aprūpētāja, un no tā, ka bērna dzīve vairs nav cieši saistīta ar mātes ikdienu. Tā sauktais “tukšā ligzda sindroms” ir šī izpausme.
Kontroles un uztraukumu atlaišana:
Mātes bieži vien daudzus gadus ir rūpējušās par bērna drošību un labsajūtu.
Atlaišana nozīmē atteikšanos no kontroles un uzticēšanos pieaugušā bērna izvēlēm, pat ja tās atšķiras no viņas vēlmēm. Tas var radīt trauksmi un bažas.
Identitātes pārdefinēšana:
Daudzām mātēm būt par māti ir būtiska identitātes daļa.
Kad bērni kļūst neatkarīgi, rodas nepieciešamība pārskatīt savu lomu un dzīves jēgu ārpus aktīvās mātes lomas. Tas var būt pašatklāsmes brīdis, bet arī radīt neskaidrības.
Jauktas emocijas:
Šis process ietver gan skumjas un ilgas pēc pagātnes, gan lepnumu un prieku, redzot, kā bērns attīstās.
Var būt atvieglojums par lielāku personīgo laiku, bet arī sāpes par zaudēto ikdienas tuvību.
Emocionālais attālums (veselīgs vs. neveselīgs):
Veselīga atsvešināšanās nozīmē veselīgu emocionālo robežu izveidošanu, ļaujot pieaugušajam bērnam dzīvot savu dzīvi, vienlaikus piedāvājot atbalstu, ja tas nepieciešams.
Neveselīga atsvešināšanās var izpausties kā emocionāla nepieejamība, vienaldzība vai priekšlaicīga attālināšanās, kas kaitē attiecībām.
Uzvedības un attiecību izmaiņas:
Pāreja no aprūpētājas uz atbalstītāju:
Mātes loma mainās – no tiešas aprūpes uz emocionālu atbalstu, padomiem (ja tiek prasīti) un drošības sajūtas sniegšanu. Attiecības kļūst “pieaugušais–pieaugušais”.
Robežu ievērošana:
Veselīgas atsvešināšanās pamatā ir pieaugušā bērna personīgās telpas, lēmumu un dzīvesveida respektēšana. Tas var būt izaicinoši pēc gadu ilgām ciešām saiknēm.
Mazāka tieša iesaiste:
Ikdienas saziņa un klātbūtne dabiski mazinās, kad bērns veido savu dzīvi.
Jaunas saiknes formas:
Attiecības nemazinās, tās transformējas. Tās var kļūt retākas, bet dziļākas, balstītas uz kopīgām interesēm un savstarpēju cieņu.
Psiholoģiskie aspekti:
Piesaiste un teorija:
Šī teorija skaidro, kā vecāku un bērna saikne attīstās laika gaitā.
Veselīga atsvešināšanās nozīmē drošu piesaisti, kur bērns jūtas brīvs būt patstāvīgs, zinot, ka vecāks joprojām ir drošs balsts.
Attīstības posmi:
Gan māte, gan bērns pārdzīvo jaunus dzīves posmus. Māte var sākt pievērsties saviem mērķiem, kamēr bērns kļūst neatkarīgs.
Individuālās atšķirības:
Šis process katrai mātei ir atšķirīgs. To ietekmē personība, attiecību tuvums, atbalsta sistēma un pašas intereses.
Izaicinājumi:
Palīdzība vs. atkarības veicināšana:
Mātēm var būt grūti atrast līdzsvaru starp atbalstu un pieļaujamo robežu, lai neierobežotu bērna izaugsmi.
Grūtības “palaist bērnu”:
Emocionāli sarežģīti ir skatīties uz pieaugušo bērnu, kurš reiz bija mazais, kuru viņas audzināja.
Sabiedrības gaidas:
Dažkārt sociālās normas vai personīgās cerības apgrūtina lomas maiņas pieņemšanu.
Atsvešināšanās, ko piedzīvo māte, ir sarežģīta emocionāla un attiecību pārkārtošanās.
Tā ir nepieciešama, lai pieaugušais bērns pilnībā ieietu savā dzīvē, saglabājot mīlošas, bet mainītas attiecības ar māti.
Veselīga atsvešināšanās veicina neatkarību, cieņu un attīstās līdz ar abu pušu vajadzībām.
“Dzīve ir līdzsvars starp turēšanu un atlaišanu.”
— Rumi
Personiski:
Es šobrīd pati eju cauri šim procesam, un, godīgi sakot, tas ir viens no vissmagākajiem, ko jebkad esmu piedzīvojusi.
Esmu praktizējusi atsvešināšanos daudzus gadus.
Lielā mērā man ir nācies palaist katru, kuru esmu mīlējusi.
Bet nekas, NEKAS, nevar sagatavot māti tam, kā veselīgi un ar mīlestību atsvešināties no sava bērna.
Sarunā ar vīru teicu: “Es jūtos apmaldījusies. Mātes loma ir mana identitāte jau vairāk nekā 25 gadus. Es nezinu, kas es esmu. Un tas ir mulsinoši.”
Viņš atbildēja: “Varbūt jautājums nav par to, kas tu esi, bet par to, par ko tu vēlies kļūt.”
Visām mammām:
Ja tu to jau piedzīvo vai tas vēl tikai priekšā – tu neesi viena.
Katra sajūta, ko izjūti, ir PATIESA un nozīmīga.
Vienīgais ceļš uz dziedināšanu ir ļaut sev sajust.
Lai svētīta tava skaistā mammas sirds.
Ar dziļu cieņu noliecos jūsu visu priekšā par šo kopīgo izaicinājumu — būt mātei.
“Vienas no vissmagākajām lietām, ko māte jebkad piedzīvos, ir vērot, kā viņas sirds staigā apkārt ārpus viņas ķermeņa un cerēt, ka pasaule pret to būs maiga.”
/Monique Satonin/
/Sacred Divine Feminine/

Sieviete ar augstu kortizola līmeni nevar mīlēt, pat ja cenšas. Tā ir fizioloģija

1. Tas nav sarežģīts raksturs — tā ir izdzīvošanas fizioloģija.
Kad organismā paaugstinās kortizola līmenis, tiek atslēgts viss, kas nav kritiski svarīgs izdzīvošanai: empātija, maigums, seksualitāte, siltums. Ķermenis sūta skaidru signālu: “Tagad nav laiks mīlēt — tagad ir jāizdzīvo.” Tas ir bioķīmisks mehānisms, kurā mīlestība nav iespējama.

2. Ķermenis runā skaļāk par vārdiem.
Seklas ieelpas, trauksmains miegs, saspringta žokļa muskulatūra, sāpes krūtīs un mugurā — no malas var šķist, ka viņa vienkārši “pārgurusi”. Patiesībā viņa jau sen vairs nav kontaktā ar sevi. Augsts kortizola līmenis ir arī “vainas hormons”. Kamēr tas dominē, smadzenes dzīvo režīmā “briesmas jebkurā brīdī”. Ķermenis saka: tuvība = risks.

3. Viņai nav resursu jūtām, kamēr nav drošības.
Un runa nav par vārdiem, bet par darbiem, atmosfēru un ritmu. Nervu sistēma netic “es esmu tev blakus”, ja partneris sēž telefonā, neredz viņas trauksmi vai izsmej, kad viņa ir saspringta. Viņa neatvērsies no pārliecināšanas — tikai no sajūtas, ka vairs nav jātur aizsardzība. Kad kortizola līmenis krītas, viņā atmostas maigums. Līdz tam — vienīgi kontrole un distance.

4. Augsts kortizols liedz arī seksuālo baudu.
Šādā stāvoklī organisms bloķē dopamīnu un oksitocīnu — prieka un pieķeršanās hormonus. Vietā, kur būtu vēlme, ir nogurums. Kur būtu fantāzija, ir aizkaitinājums. Kur būtu bauda, ir tikai vēlme “lai ātrāk beidzas”. Pat ja blakus ir pats ideālākais partneris, kamēr sievietē dominē trauksme, viņš viņai šķitīs lieks.

5. Visbiedējošākais ir emocionālais nejūtīgums.
Partneris var sākt domāt, ka viņa vairs nemīl. Bet patiesībā viņa nejūt neko. Kortizols ir emocionālās nejūtības hormons. Ja sievieti ilgstoši nedzird, netur, nejūt, ķermenis pats “izrauj kontaktdakšu”. Ne dusmu dēļ, bet pārslodzes dēļ. Un tu vari būt tas, kurš atgriež viņai sajūtas. Vai arī tas, kurš galīgi tās izslēdz.

Avots: M. Severenjuks