Kaspars Justs

IR BRĪDIS, KAD DOMA PAR ŠĶIRŠANOS VAIRS NAV TIKAI DUSMU FRĀZE PĒC STRĪDA.

Tā sāk parādīties klusumā.

Vakarā, kad otrs jau guļ.
Mašīnā pēc kārtējās sarunas, kurā atkal nekas nemainījās.
No rīta, kad jāpieceļas un jādzīvo tālāk, it kā viss būtu kārtībā.

Cilvēks sāk domāt:

“Varbūt mums vairs nav jēgas.”
“Varbūt mēs pārāk daudz viens otru sāpinām.”
“Varbūt es tikai baidos aiziet.”
“Varbūt mīlestība jau ir beigusies.”

Un reizēm cilvēks pats nobīstas no tā, ka šāda doma viņam vispār ir parādījusies.

Jo šādas domas parasti nerodas tukšā vietā.

Tās rodas pēc ilgas vientulības attiecībās.
Pēc sarunām, kuras sākas ar cerību, bet beidzas ar aizstāvēšanos.
Pēc solījumiem, kuri uz dažām dienām šķita īsti, bet pēc tam atkal pazuda vecajā uzvedībā.
Pēc nogurdinošās sajūtas, ka atkal un atkal jālūdz tas, kam attiecībās vajadzētu būt pašsaprotamam — tuvība, cieņa, uzmanība, klātbūtne.

Tāpēc cilvēku nevajag kaunināt par domu šķirties.

Reizēm tas nav vājums.
Reizēm tā nav nodevība.
Reizēm tas ir pēdējais veids, kā cilvēks mēģina sevi pasargāt.

Bet ir arī otra patiesība.

Ne visas attiecības, kurās kāds domā par šķiršanos, patiešām ir beigušās.

Dažreiz cilvēks negrib aiziet no otra cilvēka.
Viņš grib aiziet no tā, par ko attiecības ir kļuvušas.

No klusuma.
No pārmetumiem.
No aukstuma.
No sajūtas, ka otram vairs neesi svarīgs.
No sajūtas, ka katra saruna atkal pārvērtīsies cīņā.

Un tad jautājums kļūst daudz dziļāks nekā tikai — palikt vai aiziet.

Varbūt īstais jautājums ir:

Vai es tiešām gribu šķirties no šī cilvēka?
Vai es gribu šķirties no sāpēm, kuras mēs abi vairs nemākam apstādināt?

Tas nav viens un tas pats.

Dažreiz cilvēkā vienlaikus dzīvo abas puses.
Viena grib aiziet.
Otra vēl cer, ka varbūt nav par vēlu.

Un tas ir viens no smagākajiem brīžiem attiecībās — kad vairs nav skaidrs, vai cilvēks vēl mīl, vai tikai pārāk ilgi ir bijis ievainots.

Jo reizēm attiecībās vēl ir kaut kas dzīvs.
Bet tas ir aprakts zem aizvainojuma, noguruma, kauna, bailēm un gadiem krātas vilšanās.

Viens vairs neprasa, jo netic, ka tiks sadzirdēts.
Otrs vairs netuvojas, jo baidās atkal justies nepietiekams.
Viens kļūst ass, jo jūtas viens.
Otrs aizveras, jo katra saruna izklausās pēc apsūdzības.

Un abi pamazām sāk ticēt: “Mēs vienkārši vairs nevaram.”

Bet dažreiz viņi nevar nevis tāpēc, ka nav iespējas.
Viņi nevar tāpēc, ka pārāk ilgi mēģina risināt attiecības tādā veidā, kas viņus abus ievaino.

Pēdējā iespēja nav vēl viens tukšs solījums.

Tā nav:

“Es mainīšos.”
“Būs labāk.”
“Es vairāk centīšos.”
“Vairs tā nebūs.”

Ja šādi solījumi jau ir dzirdēti daudzas reizes, tie vairs nesilda. Tie nogurdina.

Pēdējā iespēja nenozīmē piespiest sevi palikt.

Tā nozīmē pieņemt lēmumu ar skaidrāku prātu — nevis tikai noguruma, baiļu vai kārtējā ievainojuma iespaidā.

Tā sākas ar godīgu jautājumu:

“Vai mēs esam gatavi beidzot saprast, kas ar mums patiesībā notiek?”

Nevis — kurš ir vainīgs.
Nevis — kurš vairāk cieta.
Nevis — kuram ir taisnība.

Bet — kā mēs viens otru pazaudējam tieši tajos brīžos, kad mums visvairāk sāp?

Kurā brīdī saruna kļūst par cīņu?
Kurā brīdī cilvēks vairs netuvojas, bet sāk sargāties?
Kurā brīdī cilvēks vairs nepasaka “man sāp”, bet sāk pārmest, klusēt vai attālināties?

Ne visas attiecības ir jāglābj par katru cenu.

Ja attiecībās ir vardarbība, pazemošana vai pastāvīgas bailes, pirmais jautājums nav — kā saglabāt attiecības.
Pirmais jautājums ir — kā cilvēkam būt drošībā.

Bet daudzas attiecības tiek izbeigtas nevis tāpēc, ka tur vairs nav nekā dzīva, bet tāpēc, ka pāris pārāk ilgi ir bijis viens ar savu sāpi.

Ja jūs domājat par šķiršanos, tas ir nopietns signāls.

Ne vienmēr signāls, ka viss ir beidzies.
Bet noteikti signāls, ka tā, kā ir tagad, vairs nevar turpināties.

Un reizēm pēdējā iespēja nav vēl viens mēģinājums izturēt.

Tā ir pirmā reize, kad pāris beidzot nemēģina tikai nomierināt strīdu, bet sāk saprast, kāpēc tas atkal un atkal atgriežas.

Tad palīdz droša saruna ar speciālistu.

Nevis lai piespiestu palikt kopā.
Nevis lai atrastu vainīgo.
Bet lai saprastu, vai jūs vēl varat atrast ceļu viens pie otra — vai arī godīgākais ceļš ir doties tālāk atsevišķi.

Jo attiecības nevajag glābt ar paniku.

Tās vispirms ir jāsaprot.

Un tikai tad lēmums — palikt vai šķirties — vairs nav tikai noguruma, baiļu vai kārtējā sāpīgā vakara diktēts.

________

Kaspars Justs
Sertificēts psihoterapijas speciālists